Man nav 25 gadi, lai iemīlētos acīs. Es gribu sievieti, kura stāv uz kājām, ar savu pieredzi, vēsturi. Bez ilūzijām, bet ar pašcieņu
— Zini, es te īrēju dzīvokli, — viņa viegli, it kā starp citu, izmeta, slīdot ar skatienu gar logu. Nauris šo brīdi atcerējās skaidri, it kā stāvētu nevis kafejnīcā, bet krustcelēs
Iekšpusē kaut kas noklikšķēja: tiklīdz izskanēja šī frāze, viņa galvā, neprasot viņa piekrišanu, iedegās “sarkana gaisma”. Otrā randiņa nebūs — viņš to zināja uzreiz, pat ja smaidīja un uzturēja sarunu. Kāds teiks: “Netaisnīgi”, citi atbalstīs, sakot, ka katram ir savi noteikumi. Bet kāpēc vienkāršs jautājums par īrētu mājokli Naurim kļuva par tādu robežu? Un vispār, cik taisnīgi ir spriest par cilvēkiem pēc reģistrētās adreses vai sava nekustamā īpašuma trūkuma?
Kas ir Nauris — personības analīze
Naurim ir 47 gadi. Neliels loģistikas nozares bizness, brīvs un ir pieaudzis dēls-students, sava māja Pierīgā – veca, bet kopta, kā arī vecs, bet labi uzturēts apvidus auto. Klasisks piemērs cilvēkam, kurš “radīja sevi pats”: bez starta kapitāla, no nulles, caur kritumiem un pacēlumiem. Vairākus gadus viņš pats īrēja dzīvokli — zina, ko nozīmē nēsāt kastes uz svešām adresēm, dzīvot ar sajūtu, ka esi “viesis savās mājās”.
— Es nemeklēju piedzīvojumus un nespēlēju alfa tēviņu, — viņš godīgi saka. — Man nav 25 gadi, lai iemīlētos acīs. Es gribu sievieti, kura stāv uz kājām, ar savu pieredzi, vēsturi. Bez ilūzijām, bet ar pašcieņu.
Agrāk Nauris bija romantiķis, bet tagad, ar katru gadu, prasības pret dzīvi un pret partneri pieauga. Kritēriji sākumā šķita sadzīviski, pēc tam pārvērtās pārliecībā: ir svarīgi, lai cilvēks būtu “iekārtots” — ne tikai morāli, bet arī burtiski, materiāli.
Kā rodas filtri: pieredze, kas nepiedod
— Viss nāk no noguruma. Tu atkal un atkal sāc ar kādu visu no jauna — it kā gudras, simpātiskas, strādājošas. Bet katru reizi stāsts beidzas ar vienu un to pašu: “Īrēju dzīvokli”… un tālāk atklājas, ka aiz muguras ir mūžīga gaidīšana, nedrošība, ieradums atlikt galveno jautājumu risināšanu uz rītdienu, — viņš spriež.
Pirmās reizes Nauris centās nepievērst uzmanību: nu un, tā gadās, dzīve ir dažāda, laiki ir sarežģīti. Bet pēc trešās šādas tikšanās pēc kārtas viņš pēkšņi saprata: viņam tas nav nejaušība, bet gan sistēma. It kā aiz tā slēpjas ne tikai kvadrātmetru trūkums, bet kaut kas vairāk. Sakņu trūkums? Vai iekšējas apņēmības trūkums? Vai varbūt vēlme vienmēr paturēt rezerves izeju?
— Es gribu stabilitāti, — viņš godīgi atzīstas. — Lai tas izklausītos vecmodīgi, bet man vajadzīgs cilvēks, kurš ir gatavs celt māju, nevis tikai atrasties “īrētā dzīvoklī”.
“Bet, ja es negribu pirkt?” — sievietes atbilde
Mājokļa tēma jau sen ir kļuvusi par jaunu “sieviešu un vīriešu sacensību” forumos, sociālajos tīklos, privātās sarunās. Tiklīdz kāds vīrietis izsaka domu, piemēram:
“Ja sievietei līdz 40 gadiem nav sava mājokļa, es neredzu jēgu turpināt,” — uzreiz sākas īsts vētra.
Lūk, dažas tipiskas reakcijas no diskusijām:
“Es netaisos pirkt, jo neredzu jēgu apaugt ar īpašumu vīriešu atzinības dēļ!”
“Bet, ja es ik pēc trim gadiem pārceļos darba dēļ un pelnu vairāk nekā jūsu “mājīgās” sievas?”
“Man brīvība ir vērtīgāka par hipotēku līdz pensijai.”
Vai arī personiskāks stāsts, ar ko dalījās 41 gadu vecā Laura:
— Viss pagāja lieliski: runājām līdz kafejnīcas slēgšanai, smējāmies. Atvadoties — jautājums tieši: “Vai jums ir savs mājoklis?”
Es atbildēju godīgi. Pēc dienas — klusums. Es neuztraucos: man ir darbs, plāni, savs hobijs. Ja vīrietim tas ir filtrs, tātad mēs noteikti neesam saderīgi.
Vai arī otrs stāsts — gluži pretēji, par veiksmi:
— Es īrēju dzīvokli gandrīz divdesmit gadus: trīs pilsētas, daudz variantu, nogurums no svešām sienām. Pēc tam satiku nākamo vīru: abi bez “saviem stūriem”, kopā riskējām, paņēmām hipotēku, uzcēlām māju. Galvenais nav reģistrācijā, bet gan vēlēšanās radīt kaut ko kopā, — dalās Madara.
Kāpēc mājoklis kļuva par pieauguša cilvēka simbolu (un kurš to vispār izdomāja)
Ja rok dziļāk, atklājas: nekustamā īpašuma kā galvenā “iekārtotības” kritērija tēma sakņojas padomju pagātnē. Toreiz vienīgais veids, kā “pieaugt” un sākt atsevišķu dzīvi, bija dzīvokļa saņemšana — vispirms “pēc sadales”, pēc tam caur bezgalīgām rindām. Tajos gados privātīpašums pārvērtās par panākumu sinonīmu: dzīvoklis kļuva ne tikai par jumtu virs galvas, bet arī par statusa marķieri, lepnuma objektu.
Vārdam “īrnieks” piešķīra laicīguma, nestabilitātes nokrāsu — it kā tas būtu solis atpakaļ. Šodien situācija ir sarežģītāka: jaunieši arvien biežāk izvēlas mobilitāti, daudzi nav gatavi iesaistīties ilgtermiņa saistībās ar dzīvokļa iegādi. Bet kultūras šablons ir palicis — “vecāku nostādņu” un masveida cerību līmenī. Tāpēc frāze “dzīvo īrētā” joprojām tiek uztverta kā signāls — īpaši vecākas paaudzes vīriešu vidū.
— Man sava mājokļa esamība ir brieduma, atbildības rādītājs. Es strādāju savam dzīvoklim desmit gadus. Kāpēc kāds izvēlas citu ceļu — tā nav mana problēma. Vienkārši es negribu atkal sākt no nulles, — atzīstas Nauris.
Speciālisti piebilst: daudzējādā ziņā vainojama arī mentalitāte. Vīrieši, īpaši tie, kas pārdzīvojuši šķiršanos, baidās atkārtot kļūdas, atkal palikt “pie sasistās siles”. Tāpēc viņi meklē to pašu “atbalstu” ne tikai jūtās, bet arī kvadrātmetros.
Forumi, sociālie tīkli un reālas sacensības
Ikreiz, kad parādās ziņa par “dzīvokļa filtru”, internets sadalās nometnēs. Kāds min skaitļus:
“40% darījumu mājokļu tirgū notiek ar hipotēku, ne visiem ir iespēja iegādāties.”
Citi ironizē: “Varbūt uz pirmo randiņu uzreiz izziņu no Zemesgrāmatas?”
Lūk, kā tas tiek apspriests populārās platformās:
“2025. gadā spriest par sievieti pēc reģistrācijas adreses? Varbūt tad anketa no namu pārvaldes jāpievieno CV vietnē Tinder?”
“Es vispār nesaprotu, kā var būt mobilam bez sava mājokļa. Gribi stabilitāti — pērc!”
“Mēs abi īrējām dzīvokļus līdz 45 gadiem, pēc tam nopirkām vienu uz diviem. Un esam laimīgi. Viss pārējais — no bailēm un kompleksiem.”
Komentāros kūsā intrigas, cilvēki bārsta ironiskus mēmus (“Es neesmu tev nekustamo īpašumu aģents, lai īrētu”), kāds ievieto dialogu ekrānuzņēmumus: vīrietis raksta pēc randiņa — “Žēl, ka nav sava”, un vairs neuzturas.
Stāsti pa filtra otru pusi
Jo vairāk iedziļinās, jo interesantākus gadījumus atrod:
— Satikāmies ar vīrieti, viss ideāli: skatiens, intereses, pat muzikālās gaumes sakrita. Trešajā randiņā saruna ievirzās par mājokli. Es godīgi — “īrēju”. Viņš manāmi noslēdzas, pēc tam raksta, ka viņam ir “principāla nostāja: dzīvot tikai ar sievieti, kurai ir savs dzīvoklis”. Godīgi? Bija aizvainojoši. Bet pēc tam sapratu — svešs filtrs, svešas problēmas, — dalās bloga lasītāja.
Cits gadījums:
— Visu mūžu uzskatīju: galvenais nav sienas, bet gan cilvēks. Mans otrais vīrs līdz 50 gadiem dzīvoja pie mammas, pēc tam kopā noīrējām mazu dzīvokli, pēc pieciem gadiem nopirkām savu. Tagad mums ir pieauguši bērni, ir māja laukos. Nekādi filtri nebija vajadzīgi.
Vai arī vīrietis no komentāriem:
— Pārcēlos uz īrētu, iepazinos ar sievieti, abi — bez dzīvokļiem, abi nebijām jauni. Pēc trim gadiem kopā nopirkām mājokli. Domāju, svarīgāk ir saderēt vērtībās, nevis pēc izraksta no Zemesgrāmatas.
Kāpēc vīrieši un sievietes uz šo jautājumu skatās atšķirīgi
Dziļumā ir dažādas cerības. Vīrieši, kas pārdzīvojuši dažādus notikumus attiecībās, biežāk ir nosliekušies uz pragmatismu. Viņiem mājokļa esamība ir garantija, ka nevajadzēs visu sākt no jauna, atkal iekārtot sadzīvi no nulles. Sievietes savukārt bieži uztver īri kā īslaicīgu pasākumu vai apzinātu mobilitātes izvēli: mainīt pilsētu, izmēģināt sevi citā sfērā.
Ir arī tipiski sižeti: “Ja vīrietim nav mājokļa — slikti. Ja sievietei — arī slikti: nenobriedusi, vieglprātīga.” Aplis noslēdzies? Speciālisti uzskata, ka pārmērīga piesaiste “kvadrātmetriem” bieži slēpj bailes, pagātnes attiecību notikumi, nevēlēšanos uzņemties jaunus riskus. Bet dzīve ir daudz plašāka: šodien cilvēki pārceļas, maina valstis, strādā attālināti. Dzīvoklis vairs negarantē laimīgu likteni.
Ekspertu analīze un sausa statistika
Saskaņā ar nozares portālu datiem, vairāk nekā 45% sieviešu vecumā no 35 līdz 50 gadiem lielajās pilsētās īrē mājokli, nevis to iegūst īpašumā. Vīriešu vidū šis rādītājs ir vēl augstāks — apmēram 55%. Iemesli ir banāli: cenu kāpums, grūtības ar hipotēku, atbalsta trūkums no ģimenes.
Tajā pašā laikā sociologi atzīmē: ekonomisko krīžu apstākļos sabiedrībā pastiprinās “filtrācija” pēc materiālā stāvokļa pazīmes. Cilvēki meklē garantijas — un mēģina tās saskatīt dzīvokļa, automašīnas, stabila darba esamībā. Šāda pieeja negarantē laimi. Jā, iespēja uzdurties uz apgādībā esošu vai bezatbildīgu partneri samazinās. Bet, no otras puses, pastāv risks palaist garām cilvēku, ar kuru varētu izveidot īstu lietu, pat ja abi pagaidām dzīvo īrētā.
Pārmaiņu paaudze un šablonu laušana
Pirms trīsdesmit gadiem vecāki mācīja: “Savs mājoklis — dzīves pamats.”
Šodien viņu bērni, tie paši 40–50 gadus vecie, saprot: bieži vien pamats nav sienas, bet gan spēja vienoties, atbalstīt vienam otru, nebēgt no grūtībām. Kāds joprojām meklē ideālo “dzīvokļa partiju”, kāds gadiem dzīvo īrētā un necieš. Forumi, sociālie tīkli, personiskie stāsti — pilni ar piemēriem un diskusijām. Bet gandrīz ikviens piekrīt: koncentrēties uz vienu detaļu ir tas pats, kas izvēlēties draugu pēc apavu krāsas.
Godīga saruna ar sevi
Finālā Nauris, mūsu varonis, atzīstas: “Iespējams, es pārspīlēju. Dažreiz domāju: pēkšņi kādreiz šī filtra dēļ palaidu garām kaut ko svarīgu. No otras puses, katram ir sava pieredze, un katram ir tiesības veidot filtrus, kā prot.” Viņš ilgi sēž mašīnā pēc randiņa, skatās uz svešu dzīvokļu logiem — un domā: “Bet varbūt laime nav sienās?”
Jūsu filtri un jūsu dzīve. Mums ir ierasts izvēlēties cilvēkus pēc daudzām pazīmēm: profesijas, vecuma, izskata, ieradumiem. Dažreiz šādi “filtri” glābj no kļūdām. Dažreiz — traucē satikt savu laimi. Vai jums ir neoficiāli noteikumi, pēc kuriem jūs atsijājat cilvēkus? Kas jums ir attiecību pamats? Dalieties stāstos komentāros. Jo tieši detaļas nosaka, kā veidosies dzīve.
